2 gadi, 222222 piedzīvojumu

Gandrīz divi gadi ir pagājuši, kopš es aizbraucu mācīties uz Nīderlandi. Bija nedaudz neprātīgi tādai meitenei no maza ciematiņa, īsti bez pieredzes 18 gados pilnīgi vienai aizbraukt uz svešu valsti... Toties ar lielu apņēmību un pilnām somām 2011. augusta beigās es sēdos autobusā, lai pēc pusotras diennakts izkāptu savā jaunajā pilsētā Groningenā.

Aug 2011

Es skaidri izdzīvoju periodus, par ko tiku informēta pirms došanās prom.. Sākumā jutos kā tūrists, ar interesi iepazinu jaunos apstākļus. Vēlāk sāku ilgoties pēc pierastās kultūras, cilvēkiem un vides.. Dažubrīdi bija pavisam bēdīgi. Bet nu tas ir garām uz neatgriešanos (es ceru! :D ) Un pēdējā laikā man Groningenā bija pavisam jauki un jautri! Lai nu kā, es nekad nenožēloju savu izvēli, jo zinu, ka daudz vairāk būtu šaustījusi sevi, ja paliktu studēt kādā Latvijas augstskolā un mūždien sapņotu par ārzemēm. Vienkārši man vienmēr gribējies kaut ko "ekstrēmāku" , neierastu un izaicinošu.. Tagad varu apgalvot, ka daudzējādā pieredze, ko esmu jau ieguvusi, ir bijusi tā vērta! Sākot ar iegūtajām zināšanām, iedzīvošanos pavisam svešā vidē, sevis pieradināšanu pie tā, ka nevar viss būt tā, kā pierasts un , kā varbūt dažreiz gribētos pamainīt , beidzot ar iegūto starptautisko paziņu loku, pilnīgu patstāvību, ceļošanas iespējām .....un daudz, daudz citām lietām to starpā! Piemēram, pagājušās vasaras Anglijas piedzīvojumu, strādāšanu 7 dienas nedēļā, paspējot gan izklaidēties, gan izbaudīt sociālo dzīvi un iepazīt arī vietējo kultūru.

Pa šiem diviem gadiem patiešām esmu ieguvusi neticami daudz jaunu iespaidu! Viens no visspēcīgākajiem secinājumiem, ko ievēroju vienu no pirmajiem, ir tik atšķirīgā domāšana un uzskati, kas pavisam noteikti mūsupusē ir izveidojušies padomju laiku ietekmē. Lai gan vēsture mani , maigi izsakoties, neaizrāva, patiesībā pēdējā laikā arvien vairāk saprotu, cik tomēr varētu būt interesanti un noderīgi palasīt par notikumiem, kas atspoguļojas mūsdienu starptautu attiecībās un kultūru īpatnībās.. Ak vai, mani tik ļoti daudz kas interesē, bet ne vienmēr izdodas nostādīt tās prātīgākās intereses darāmo lietu augšgalā, kad ir kāds brīvs laiciņš.. Bet nekad jau nav par vēlu ;)
Atkāpei vēl gribu piemetināt, ka varbūt, dzīvojot un augot Rīgā, man Rietumeiropa nemaz tik atšķirīga neliktos, jo es varu uzskaitīt ļooti daudz to pat dažādību, kas pastāv arī starp , piemēram, baltinaviešiem un rīdziniekiem.. kā jau jebkurš mans novadnieks, es domāju.
Nu tas tā,..bet, pēc maniem novērojumiem, cilvēki Rietumos ir daudz atvērtāki, brīvdomīgāki.. mūsu pusē tomēr izteiktāk var just kaut kādus iedomātus standarti - kā tev vajadzētu darīt, kādam vajadzētu būt, kas ir pareizi, kas ir piedauzīgi, kas jāsasniedz tik un tik gadu vecumā un tā joprojām..
Piemēram, Nīderlandē daudzi jaunieši mēdz studēt līdz salīdzinoši vēlākam vecumam..iestājas kādā universtiātē, saprot, ka nav pareizā izvēle, sāk citu... pabeidz bakalauru.. maģistru.. pa vidu vēl dažādi novēlojumi utt. Viņi grib ilgāk izbaudīt studentu dzīvi, jaunību, ballītes.. Nemāku gan teikt, vai viņi vēlāk ģimenes dzīvē ir mierīgāki un uzticamāki, jo Groningenā jāpiepūlas, lai sanāktu iepazīties ar kādu pieaugušo.
Groningenā ir aptuveni 250`000 iedzīvotāji, no kuriem 50`000 ir studenti divās pilsētas augstskolās - Hanze University of Applied Sciences un Rijksuniversiteit Groningen. Pirms braukšanas man likās tik forši, ka katrs piektais satiktais cilvēks būs jaunietis! Taču ar laiku tur radās tādas kā nereālas vietas sajūta. Nebija demogrāfiska balanca. Tikai kaut kāda "studentu paradīze". Lai gan 95% satikto cilvēku ir sajūsmā par studēšanu Groningenā, man, personīgi, līdz šim tā īsti nekļuva par mīļu vietu. Tomēr ir arī gaišā puse.. Nenoliegsim, augstākā izglītība jebkurā gadījumā maina uzskatus, domāšanu, cilvēka inteliģenci kopumā. Es novērtēju iespēju pastāvīgi atrasties starp tiešām interesantiem un prātīgiem cilvēkiem - vai tas būtu universitātē vai naktsklubā - vienmēr vari paļauties, ka no katra satiktā cilvēka vari ko vērtīgu iemācīties, aizgūt.

Nobeidzot šo pirms laiciņa iesākto ierakstu, gribētos apņemties turpmāk laicīgāk un plūstošāk rakstīt par savu pieredzi, pārdomām, notikumiem. Lai saglabātu pati sev, kā arī informētu, iedvesmotu vai vienkārši izklaidētu audienci!

Jūn 2013